es šorīt cēlos agri, lai paspētu tieši laikā uz durvju atvēršanu Stockmann trakajās dienās. Kad es ielas otrā pusē būdama, ieraudzīju milzu pūli, man sanāca smiekli. Kamēr izgāju cauri tunelim, maģiskie vārti jau bija atvērušies un masa plūda iekšā pa durvīm. Pa ceļam man kāds puisis uz tuneļa kāpnēm iespieda rokās Peak & Cloppenburg maisiņu (izrādās tā es tiku pie Snikera, jipī). Jā un tad arī es biju iekšā. Bet manā prātā nebija sajukums. O, nē. Mājās jau sen bija rūpīgi sagatavots un apsvērts sarakstiņš, ko vajag un ko nee. Pēc tā arī vadījos - tomēr taisnība šajā jautājumā ir visiem taupības ekspertiem - tas tiešām līdz pret nevajadzīgu lietu iegādi. Kad nokļuvu līdz pārtikas nodaļai, liela daļa vēl apjukumā mētājās apkārt pa perimetru. Jautri bija novērot kā kāda sieviete vēsā mierā nogaršoja sveramos riekstus. Un jā, uj, kas par gaļēdāju tautu mēs esam - tāda rinda pie svaigās un gatavotās gaļas, ka prieks. Visi pacietīgi arī stāvēja, gaidot savu kārtu. Es neizturēju un devos izmēģināt laimi uz ledusskapi, kur arī atradu savu gaļas "devu". Šeit gan varu pieminēt, ka pati gaļu neēdu un tā tika iepirkta ģimenes vajadzībām.
Īsumā - ir jau tā, ka tiešām trakajās dienās var iegādāties pārtikas (un ne tikai) produktus par izdevīgām cenām. Bet pūlis ļoti nogurdina un ir grūti kaut soli paspert, īpaši jau pārtikas nodaļā. Un tomēr ir jāzina, ko grib, citādi noteikti būs iegādāts kkas, kas nemaz tik akūti nepieciešams nav. Mēra sajūta atlaižu trakumā ir ļoti noderīga, nudien.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru