šajā 2010. gadā atlikusi 361 diena. Es esmu studente. Dzīvoju kopā ar vecākiem un tas mani glābj. Man ir 2 mēneši, lai atdotu parādu. Un 10 atlikušie, lai ar prieku dzīvotu, tērējot pēc iespējas mazāk līdzekļu.
Var jau būt. ne tikai var, bet tā arī ir, ka viss notiek īstajā laikā. tad nu 2010. gada sākums man ir jāpavada iemācoties vienu no lielajām dzīves mācībām - kā apieties ar naudu.
Lielos vilcienos runājot, visi mani ienākumi tiks bankai. Man nav citas izvēles. Un labi, ka vispār tādi ienākumi ir. Bet būtu jau labi, ja varētu tā vienkārši dzīvot bez jebkādām saistībām un naudas izdošanas. Diemžēl mūsu pasaulīte tā nav iekārtota.
Kā šorīt izspēru kāju no mājām ārā - pirmie izdevumi. Uz centru ta kaut kā jātiek. Un jā - mēneša nepieciešamība - e-talons 1 mēnesim, vienam transporta līdzeklim, vienam maršrutam tika iegādāts. 7.80 Ls pazūd kā akā.
Bet lielos vilcienos, es pati esmu sevi saintriģējusi. Gribu redzēt, vai šikā pilsētas meitene var 2 mēnešus mest jebkādus līkumus veikaliem un citām brīvā laika izklaidēm, lai ietaupītu katru santīmu. Pat lētās Stockmann šokolādes ir pilnīgi izslēgts izņēmums.
Un vispār - ir taču it kā arī gana daudz brīvā laika pavadīšanas veidi, par kuriem nav jāmaksā. Turklāt, man kā studentam, vismaz lielākā janvāra daļa paies murgā - sesija.
Ēdīšu es to, kas mājās būs. Un vispār - jo mazāk ēdīšu, jo mazāks būs kuņģis, jo mazāk gribēsies ēst...
Ģimenes labā esmu atteikusies no gaļas. Lai vīriešiem vairāk tiek. Un negribas jau arī nemaz tik ļoti.
Šovakar pretojos arī pankūkas kārdinājumam. Ar visu šķīvi tā piezemējās ledusskapī :D
Tagad dzeru tēju ar cukuru. Melno. Un drīz iešu gulēt. Redzēs, ko zvaigznes man rādīs rīt.
P.S.
Šodien ar mammas naudu gāju uz veikalu. Kā senajos laikos, kad biju vēl bērns. Un es nevarēju saprast, kas ir dīvaināk - tā sajūta, ka esi materiāli atkarīgs vai fakts, ka bērnība atgriezusies... Turklāt viss šķiet tik ellīgi dārgs.
